Kantar Latvijā turpina atskatīties uz pagājušajā gadā paveikto.
2017.gadā visā Latvijā veicām vairāk nekā 230 tūkstošus interviju, no kurām 24 tūkstoši interviju notika iedzīvotāju dzīvesvietās. Intervētājus, kuri veic šādas tiešās datorizētās intervijas iedzīvotāju mājokļos, mēs uzņēmuma iekšienē saucam par “māju intervētājiem”. Un viņiem ir patiesi interesanti stāsti – par drūmām, tumšām daudzdzīvokļu mājām un laipniem respondentiem tajās, par suņiem, kas draud iekosties biksēs, un par cilvēkiem, kas sola uzlaist virsū šādus suņus vai vismaz izsaukt policiju. Par mēģinājumiem iepazīties, kopīgu kafijas dzeršanu un par pozitīvo enerģiju, kas strāvo no respondentiem. Tā visa ir mūsu “māju intervētāju” ikdiena. Vairāk par to lasi Kantar Latvijā intervētāju stāstos un viņu pašu uzņemtās fotogrāfijas skaties zemāk.

Pirmais stāsts – par svešo Audi
Vecmīlgrāvis. Vēls vakars un laimīgi pabeigta pēdējā intervija. Priecīga izeju no mājas, cenšos atslēgt mašīnu, kaut kas ķeras… Pēkšņi atveras logs un atskan respondenta balss: “Jūs esat ļoti pārliecināta, ka šī ir jūsu mašīna? Mājai otrā pusē, pie mūsu guļamistabas logiem, ir tāds pats Audi, un tas noteikti ir jūsu…”

Otrais stāsts – par hipsteriem
Hipsteru rajons Avotu ielā… Kad redzi jaunus, laimīgus un gudrus cilvēkus. Kad netiec savažots ar kāda sāpīgo izmisumu – izdzīvot. Vispār jau viss ir līdzsvarā. Pēc sliktas dienas nāk laba, pēc nejauka respondenta – jauks…

Trešais stāsts – par kautrīgo zēnu
Veicu interviju ar 16 g.v. zēnu, kurš mācās arodskolā, bet ir ļoti kautrīgs un nerunīgs. Bet man izdevās viņu lēnām pierunāt un sanāca laba intervija. Pēc dažām dienām zēna māte man darīja zināmu, ka ir ļoti pateicīga, ka pēc intervijas zēns ir pilnīgi izmainījies – priecīgs, runātīgs. Māte ļoti pateicīga, es arī priecājos.

Ceturtais stāsts – par labsirdīgo suni
Pienācu pie privātmājas un redzēju, ka ir suņa būda ar garu ķēdi, bet paša suņa nebija. Pieklauvēju, nesaņēmu atbildi un grasījos doties prom. Izskrēja mājas saimniece un izskatījās nepatīkami pārsteigta, ka suns man nav uzbrucis. Piekrita intervijai, bet skrēja meklēt suni, saukdama: “Nāc šurp, te ir viena tante, ko tev apēst!” Sapratu, ka joks, un bija jautri. Suns izrādījās gudrs un saprotošs.

Piektais stāsts – par Maskačku
Visi spilgtākie notikumi saistās ar Maskačku :) Reiz piezvanu pie durvīm. Tās atver vīrietis gaiši zilā sporta tērpā, iznāk ārā un sasveicinās ar kaimiņu, kurš bija kāpņu telpā. Pa to laiku esmu pamanījusi, ka dzīvoklis nav visai pievilcīgs un nolēmu atkāpties, bet vīrietis no aizmugures mani iestūma dzīvoklī, krieviski sakot, lai tik ejot iekšā, ja reiz esmu atnākusi. Telpā bija vēl viens, teiksim, interesanta izskata vīrietis, sieviete ar dažām sadzīves traumām, kā arī dzīvoklī bija ļoti liela nekārtība. Vīrietis zilajā sporta tērpā mani aizbīdīja istabas vistālākajā stūrī, kur tomēr piedāvāja apsēsties pie īsti nenovākta “dzīru galda” un pats apsēdās uz krēsla. Otrs vīrietis un sieviete ar visu apģērbu bija atlaidušies gultā atpūsties. Bija gana neomulīgi, bet nolēmu, ka galvenais ir saglabāt mieru un uzsāku interviju, neielaižoties liekās sarunās. Respondents lika sievietei pagatavot man kafiju, ko es labprāt nobaudīju un paslavēju saimnieci, ka tā izdevusies garda. Iespējams, biju nama saimniekiem “iepatikusies”, jo ik pa laikam man izteica brīdinājumu, ka projām jau mani nelaidīšot, uz ko laipni atbildēju, ka tādā gadījumā nāksies izsaukt palīgspēkus – policiju, kas pēc planšetē atrodamajām GPS koordinātēm mani viegli atradīs. Pēc intervijas tomēr dzīvoklī nepaliku, sieviete, kura pagatavoja kafiju, man palīdzēja dzīvokli atstāt, par ko es viņai pateicu paldies un teicu, lai zvana, ja radīsies kādi sarežģījumi vai problēmas.

Sestais stāsts – par likteni
Interesants atgadījums dzīves kvalitātes pētījumam – jātiek daudzdzīvokļu mājā ar durvju kodu. Pajautāju to vīrietim, kurš grasās ar auto aizbraukt. Sameklēju norādīto dzīvokli, uzsāku interviju ar sievieti, bet tā jāturpina ar kungu. Kungs izrādās izbraucis, tūlīt sazvana to, lai brauc mājās uz interviju. Dzīvoklī, protams, ienāk iepriekš pagalmā satiktais vīrietis. Re kā, nu nav vairs, kur likties… Taču kungs ļoti labprāt atbildēja uz intervijas jautājumiem. Abi ļoti jauki un sirsnīgi cilvēki. Lai viņiem veselība!

Septītais stāsts – par attieksmi pret interviju
Līvāni, pavasaris, daudzstāvu mājas dzīvoklis, jauna sieviete uzreiz piekrita intervijai, tikai lūdza 5 minūtes laika pārģērbties un savest sevi kartībā – attieksmes jautājums. Arī intervija apliecināja, ka pretī ārkārtīgi pozitīvs cilvēks.

Astotais stāsts – par spēcīgu vīrieti
Intervēju vīrieti, kurš bija pazaudējis dārza vārtiņu atslēgu, un es biju žogam vienā pusē, viņš otrā. Tas vēl nebūtu nekas, bet viņš visu intervijas laiku (apmēram 30 minūtes) turēja rokās malkas klēpi, ko bija nolēmis nest istabā. Es vairākkārtīgi atgādināju, ka malku var nolikt, bet tā viņš arī līdz intervijas beigām to malku noturēja.

Devītais stāsts – par iepazīšanos
Pārsteidza kāda kunga zvans, kurš zvanīja un pieteicās atbraukt ciemos pie jaukās intervētājas. Es gan biju sašutusi, kā šis ticis pie mana tālruņa, jo es jau nevienam nedodu savu tālruņa numuru un uz vizītkartes ir Kantar numurs. Pēc tam tikai pielēca, ka pati vien biju zvanījusi un jautājusi, vai būs mājās, jo braucu pēc radio dienasgrāmatām, un tad šis viltīgi otrā dienā zvana iepazīšanās nolūkos. Pus dienu biju prātojusi, kā tika pie mana numura, bet viss izrādījās pavisam vienkārši.

Desmitais stāsts – par launagu un suņiem, kas slēpjas aiz mājas
Ar kādu namatēvu lauku saimniecībā nācās pieņemt vienošanos. Tā kā viņam manis dēļ nācās pārtraukt pļaušanas darbus un aizpildīt pļāpāšanas laiku ar ko lietderīgu, man bija jāpievienojas kopīgā kafijas dzeršanā un launaga notiesāšanā, citādi nekādas intervijas nebūšot un punkts. Nācās ziedoties  :) Jauka ģimene. Vēl man patīk suņi, kas dzīvo AIZ mājas, bet par kuru klātbūtni tu uzzini nedaudz vēlāk… :) jauki mirkļi tavas reakcijas pārbaudei.

Vienpadsmitais stāsts – par mašīnu grāvī
Iznāku no mājas pēc intervijas, bet mana mašīna aizbraukusi viena bez manis, gabaliņu tālāk – grāvī. Protams, labi cilvēki izpalīdzēja un izvilka.

Divpadsmitais stāsts – par kultūras mantojumu
Pēdējā Eirobarometra intervijā nejauši satiku sirmu kungu, kuram ir 89 gadi. Mūsu saruna ilga gandrīz stundu. Vīrietis sēdēja stellēs un auda lina dvieli. Viņa dzimtas koks veidojies pie Alūksnes. Vairākās paaudzēs dzimtas sievietes audušas gan baroniem, gan ģimenēm. Un viņš jau no dzimšanas atradies blakus stellēm. Aust iemācījies bērnībā. Puiša gados pats sev audeklu priekš uzvalka un biksēm audis. Pēc dienesta armijā kopā ar draugiem pārcēlies uz Staiceli, jo bija darbs papīrfabrikā. Aušanu nav varējis aizmirst un iestājies Daiļradē. Tad nu kopā ar vietējām sievām radījis skaistas segas, dvieļus. Tagad pie stellēm sēž, lai nejustos vientuļš. Vai tas nav kas vienreizējs – mūsu valstij būs simtgade, bet kungam 90.Tāds cilvēks ir mūsu kultūras mantojums.

Trīspadsmitais stāsts – par pozitīviem respondentiem
Pozitīvākais intervētāja darbā ir respondenti – šinī periodā bija apjomīgi pētījumi, kas prasīja respondentu pacietību un izpratni. Sastaptie cilvēki ar pozitīvu attieksmi dod enerģiju visai darba dienai.

Ja šie stāsti Tevi iedvesmoja kļūt par mūsu “māju intervētāju”, droši sūti savu pieteikumu uz darbs@tns.lv.
Ja vēl šaubies, piezvani un pajautā mums, kā tas ir – būt intervētājam: 80000004 (koordinatoru bezmaksas numurs) vai 67096313 (intervētāju atlases speciāliste).