Pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka mūsdienās latviešu gadskārtas tiek svinētas tikpat aktīvi kā senajās dienās. Un kā nu ne, ja gandrīz visi jeb 93% Kantar pētījumā aptaujātie Latvijas iedzīvotāji vecumā no 16 līdz 74 gadiem apgalvo, ka svin vismaz kādu no pētījumā aptvertajām astoņām latviešu gadskārtām.

Ziemassvētki – populārākā gadskārta

Tādas gadskārtas kā Ziemassvētki jeb ziemas saulgrieži svin 87% iedzīvotāju, Jāņus jeb vasaras saulgriežus svin 81%, Lieldienas jeb pavasara saulgriežus – 79%. Savukārt Miķeļos jeb rudens saulgriežos aina paveras krietni citādāka – tos svin vien 4% iedzīvotāju.

No pārējām četrām gadskārtām jeb latviešu svinamajiem svētkiem populārākie mūsdienās ir Mārtiņi, kurus atzīmē 11% iedzīvotāju, kam ar krietnu atrāvumu seko Meteņi ar 3%, kā arī Ūsiņi, Jēkabi un Māras diena ar 1% svinētāju katram.

Lai saprastu, cik aktīvi gadskārtu svinētāji esam, ir vērts paskatīties uz citiem mūsu valstī svinētajiem svētkiem – vai tā būtu vēsturiskā tradīcija svinēt Sieviešu dienu 8.martā vai salīdzinoši nesen parādījies ieradums atzīmēt Halovīna svētkus. Ja aplūkojam Kantar dažādu pēdējos gados veikto pētījumu datus, tad redzam, ka Ziemassvētku, Jāņu un Lieldienu svinēšana ir plašāk izplatīta par, piemēram, 8.marta vai Mātes dienas atzīmēšanu. Redzams, ka absolūtais vairākums iedzīvotāju atzīmē šīs trīs saulgriežu gadskārtas, kamēr Sieviešu dienu un Mātes dienu svin mazāk – apmēram 60% iedzīvotāju. Lāčplēša dienu un 18.novembra svētkus iepriekšējos gados atzīmēja apmēram puse iedzīvotāju (šogad valsts simtgades ietvaros svinētāju skaits noteikti būs krietni augstāks). Valentīna dienu 14.februārī caurmērā svin gandrīz 40% iedzīvotāju, Tēva dienu un Halovīna svētkus – nedaudz vairāk nekā 20%.

Tātad varam secināt, ka trīs no četrām saulgriežu dienām – Ziemassvētki, Jāņi un Lieldienas – mūsdienās joprojām ir populārākās Latvijas iedzīvotāju svinamās gadskārtu dienas. Tikmēr rudens saulgrieži Miķeļi un pārējās latviešu atzīmējamās dienas – Mārtiņi, Meteņi, Ūsiņi, Jēkabi un Māras diena – savā popularitātē nesasniedz tādu vēsturiski iegūto svinamo dienu kā Sieviešu dienas vai jaunieviesto svinību kā Halovīna svētki vai Valentīndiena atzīmēšanas izplatību.

Kā mēs mūsdienās svinam gadskārtas

Tiktāl par svinēšanas izplatību, bet kāds ir šo gadskārtu atzīmēšanas saturs mūsdienās? Kā tas ir mainījies – cik daudz paturam no vecā, un cik daudz ieviešam no jauna? Arī to mēs aptaujā lūdzām Latvijas iedzīvotājiem – aprakstīt kādu no gadskārtu svinēšanas tradīcijām: kādas tās ir viņu ģimenēs.

Ziemassvētki

Ziemassvētkus iedzīvotāji arī mūsdienās parasti svin mājās ģimenes vidū – ar svētku mielastu pie eglītes. No latviešu tradīcijām ir saglabājies ieradums galdā likt 12 ēdienus. Dažas ģimenes dodas uz Ziemassvētku dievkalpojumu baznīcā, dažas – kopā ar draugiem uz mežu pēc eglītes, bet gandrīz visās ģimenēs apmainās ar Ziemassvētku dāvanām. Ģimenēs ar bērniem bieži tiek arī ceptas piparkūkas. No jaunajām tradīcijām jāmin ieradums ģimenei un draugiem kopā skatīties Ziemassvētku filmas.

Lieldienas

Olu krāsošana un olu kaujas arī mūsdienās ir izplatītākās Lieldienu tradīcijas. Lieldienās iedzīvotāji mēdz arī šūpoties šūpolēs, ripināt olas, doties uz baznīcu uz svinīgo dievkalpojumu. Svētku pusdienas ģimenes lokā arī ir nostiprinājusies Lieldienu svinību tradīcija. Ģimenēs ar bērniem tiek meklētas Lieldienu zaķa paslēptās olas. Pie jaunajām Lieldienu tradīcijām var pieskaitīt pilsētas vai pagasta organizēto publisko svētku pasākumu apmeklēšanu un pilsētniekiem – došanos piknikā pie dabas.

Jāņi

Jāņus mūsdienās vairākums iedzīvotāju svin veidā, ko labi raksturo kāda respondenta rakstītais: jauka pasēdēšana līdz saullēktam draugu lokā lauku mājā vai īrētajā viesu mājā pie dabas ar ugunskuru, alu, sieru, gaļas cepšanu, peldēšanos pa pliko. Ugunskurs, draugi, alus, siers, jāņuzāles un vainagu pīšana, daudziem (īpaši krievvalodīgajiem) arī šašliks un pikniks dabā – tā ir mūsdienu Jāņu svinēšanas ieraža. Zaļumballes apmeklēšana, Jāņu tautasdziesmu dziedāšana un papardes zieda meklēšana mūsdienās ir retāk sastopamās Jāņu tradīcijas.

Miķeļi

Mūsdienās izplatītākā Miķeļu atzīmēšanas tradīcija ir Miķeļdienas tirgus – to apmeklē vairākums šo rudens saulgriežu gadskārtu atzīmējošo iedzīvotāju. Ģimenēs ar bērniem tiek gatavotas kompozīcijas no dārzeņiem un citām rudens dabas veltēm. Dažās ģimenēs vasaras beigas un ražas ievākšanas laika noslēgums tiek atzīmēts ar svētku maltīti.

Mārtiņi

Mārtiņi galvenokārt tiek svinēti ģimenes un draugu lokā ar svētku pusdienām vai vakariņām, kuru laikā galdā tiek celts kāda putna cepetis – vai tas būtu gailis, zoss, pīle vai vista. Dažās ģimenēs tiek spēlētas spēles, ja ir bērni – tie piedalās skolas Mārtiņdienas tirdziņā. Ļoti reti kad mūsdienās latvieši Mārtiņos svin tradicionālos ziemas atnākšanas vai Apkūlības svētkus, dodas ķekatās vai rotaļās vai cep sklandraušus.

Meteņi

Meteņus arī mūsdienās reti, bet tomēr mēdz svinēt ar dziesmām, mīklu minēšanu, ugunskura dedzināšanu, bluķa ripināšanu un ķekatām. Daudzās ģimenēs tiek ceptas pankūkas – īpaši tas ir raksturīgi krievvalodīgajās ģimenēs, kam šajā laikā ir Masļeņicas svētki (šajās ģimenēs mēdz arī dedzināt ziemu personificējošo salmu lelli). Dažās ģimenēs Meteņos mēdz vizināties ragavās no kalna lejā (ja ir sniegs, protams).

Ūsiņi

Ūsiņi mūsdienās ir reti svinēta diena, tomēr vairāki aptaujātie atzīmē, ka šajā dienā ēdot pantāgus. Pantāgs ir rituāls ēdiens, ko gatavo, kad zirgus pirmoreiz jāj pieguļā, vai kad lopus pirmoreiz no ganiem mājā laiž, vai beidz pļaut. Pantāgu gatavo no olām, ko sagrūž kopā ar kartupeļiem un vāra, pieliekot miltus, gaļu un krējumu saldā pienā. Kāds aptaujātais norāda, ka Ūsiņi ir tā pati Jurģu diena, un, kā zināms, Jurģos senie latvieši, kas bija kalpi, gājēji vai nomnieki, mainīja savu dzīves vietu, pārceļoties pie cita saimnieka. Mūsdienās latvieši Ūsiņos mēdz arī dziedāt, tostarp kopā ar folkloras kopām.

Jēkabi un Māras diena

Jēkaba diena mūsdienās tiek pieminēta kā Saimnieka diena, Māras diena, kas tiek svinēta nedaudz vēlāk – kā siena laika beigas un ražas novākšanas laiks. Ir izaugusi jaunā maizīte, tāpēc mūsdienās Latvijā šajos svētkos tiek cepta maize vai pīrāgi.

Pētot latviešu gadskārtu svinēšanas ieradumus mūsdienu sabiedrībā, mēs novērojām divas būtiskas iezīmes. Viena ir tā, ka krievvalodīgie iedzīvotāji latviešu gadskārtu svinēšanā mēdz ienest arī citu tautu ieradumus – piemēram, Meteņi tiek svinēti ar Masļeņicas paražām. Otra ir tā, ka latviešu svinamās dienas, kas ir nosauktas mūsdienu cilvēku īpašvārdos (Jāņi, Mārtiņi, Miķeļi, Jēkabi), gan latvieši, gan cittautieši asociē ar vārda dienām un apraksta savu radu, draugu vai kolēģu vārda dienu svinēšanas ieradumus. Tas viss norāda uz to, ka arī latviešu gadskārtu un svinamo dienu saturs ir transformējies un pielāgojas mūsdienu cilvēka uztverei un paradumiem.

Gadskārtu atzīmēšana un latvietība mūsos

Laikam jau neviens nebūs pārsteigts par kopsakarību, ka latviešu gadskārtu atzīmēšana lielā mērā ir saistīta ar latvietības apzināšanos. Kantar aptaujā mēs lūdzām iedzīvotājus novērtēt, cik lielā mērā viņi izjūt sevī latvietību – piederību latviešu nācijai. Vidējais vērtējums no tiem aptaujātajiem, kas atzina, ka ir latvieši un vismaz kaut kādā mērā izjūt piederību latviešu nācijai, ir 6,8 punkti desmit punktu skalā. Plašākā mērogā to varētu interpretēt kā: Latvijas iedzīvotāji labi izjūt sevī latvietību.

Protams, ka tie, kuri lielākā mērā izjūt sevī latvietību, biežāk arī atzīmē latviešu gadskārtas, turklāt viņi biežāk svin arī tādu sabiedrībā kopumā retāk atzīmēto gadskārtu kā Miķeļi un arī pārējās latviešu svinamās dienas.

Bet, ja mēs paskatāmies tālāk par to, ka latvietību sevī vairāk izjūt un latviešu gadskārtas biežāk atzīmē tādas acīmredzamas iedzīvotāju grupas kā latviešu tautības cilvēki un laucinieki no izteikti latviskajiem reģioniem – Vidzemes, Zemgalas, Kurzemes –, mēs varam saskatīt vēl vienu būtisku latvietības uztveri ietekmējošo pazīmi. Un tā ir aptaujātā cilvēka vecums.

Latvietība paaudžu griezēs

No visām pētījumā aptvertajām vecumgrupām latvietības apziņa visaugstākajā mērā piemīt iedzīvotājiem vecumā no 65 līdz 74 gadiem. Tie ir cilvēki, kas dzimuši Otrā pasaules kara laikā vai īsi pēc tā un savu bērnību pavadījuši vēl nosacīti latviskā vidē, kad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvoja laukos un kolektivizācija bija tikai sākusies. Attiecīgi šādā latviskā vidē bija vieglāk pārņemt un noturēt latviešu gadskārtu atzīmēšanas tradīcijas, nekā vēlākajos gados, kad valstī iebrauca vairāk cittautiešu un sākās urbanizācijas procesi. Kā zināms, mūsdienās jau teju septiņi no desmit Latvijas iedzīvotājiem dzīvo pilsētā.

Ja seniori vecumā no 65 gadiem ir ar augstāko latvietības apziņu un lielāko gadskārtu svinēšanas izplatību, tad nākamā vecumgrupa ar šādām iezīmēm ir jaunieši vecumā no 16 līdz 24 gadiem. Tā ir mūsu otrās brīvvalsts laikā dzimusī paaudze, kas latvietības uztveri sevī ir veidojusi un latviešu svētku svinēšanas paradumus apguvusi pavisam citos apstākļos. No vienas puses, tā ir bijusi socializācija ģimenē, kad vecāki un vecvecāki (īpaši tie, kas tagad ir vecāki par 65 gadiem) ir veidojuši savu bērnu un mazbērnu apziņu par latvietību, un, no otras puses, tā ir bijusi zināšanu par Latvijas vēsturi, tradīcijām un latvietības būtību apgūšana bērnudārzā un skolā. Tāpēc šī jauniešu paaudze, tāpat kā senioru paaudze, ir atšķirīgas no pārējiem iedzīvotājiem vecumā no 25 līdz 65 gadiem, kas ir gana viendabīga paaudze ar zemāku latvietības apzināšanās sevī sajūtu.

Kopsaucējs par latvietību un gadskārtām

Mēs labi izjūtam sevī latvietību un turpinām aktīvi atzīmēt latviešu gadskārtas (lai arī ne visas vienlīdz daudz), tomēr mūsdienu latviešu svētku svinēšanas ieradumi ir nedaudz mainījušies – tie plūstoši seko līdzi kopējām pārmaiņām sabiedrības uzvedībā. Un mūsu jaunieši būs tie, kas vēl vairāk transformēs latviešu gadskārtu svinēšanas tradīcijas – jo viņiem tās ir svarīgas tikpat lielā mērā kā apziņa par savu latvietību.

Par pētījumu

Kantar pētījumu par gadskārtām un latvietību veica 2018.gada oktobra beigās, ar interneta starpniecību visā Latvijā aptaujājot 1300 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 16 līdz 74 gadiem. Izlase ir reprezentatīva 1,6 miljoniem Latvijas iedzīvotāju attiecīgajā vecumā.